Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvā 2004/35/EK (2004.gada 21.aprīlis) par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu un Vides aizsardzības likumā regulētais stingrās atbildības institūts paredz operatora atbildību neatkarīgi no vainas par videi nodarīto kaitējumu vai tiešiem kaitējuma draudiem, kas ir radušies, veicot noteiktas profesionālās darbības. Maģistra darba mērķis ir veikt Vides aizsardzības likumā ietvertās stingrās atbildības regulējuma analīzi, pētot gan stingro atbildību ierobežojošos faktorus – dabas resursus, kuriem var tikt nodarīts kaitējums, profesionālās darbības un kaitējuma būtiskumu –, gan videi nodarītā kaitējuma novēršanas un atlīdzināšanas regulējumu. Tāpat tiek analizēts stingrās atbildības pamatā esošais princips “piesārņotājs maksā”, kā arī operatora jēdziens, un pētītas problēmas, kas rodas nosakot atbildīgo personu, gadījumos, kad kaitējums videi radies vairāku operatoru veikto darbību rezultātā. Darba rezultātā tiek secināts, ka atsevišķos gadījumos normatīvais regulējums attiecībā uz stingro atbildību un kaitējuma videi atlīdzināšanu ir nepilnīgs, tādējādi tiek piedāvāti priekšlikumi, lai to padarītu efektīvāku, kā arī veicinātu vides aizsardzības interešu ievērošanu.