Laika gaitā Kriminālprocesa likumā1 ietvertā pierādījumu īpašību izpratne ir būtiski paplašinājusies gan pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas, gan arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas nolēmumos paustajām atziņām. Pierādījumu un to pārbaudes nesaraujamā saistība ar kriminālprocesa pamatprincipiem, jo īpaši tiesībām uz taisnīgu tiesu un tiesībām uz aizstāvību, ir nodrošinājusi, ka ne tikai tiesai, bet arī izmeklēšanas tiesnesim pirmstiesas kriminālprocesa ietvaros nākas pievērsties pierādījumu pieļaujamības un ticamības izvērtējumam, lai tādējādi sasniegtu kriminālprocesa mērķi. Šī darba mērķis ir izpētīt aktuālos pierādījumu pieļaujamības un ticamības teorētiskos un praktiskos aspektus, norādot uz praksē aktuālajām problēmām un to iespējamiem risinājumiem.