Barnabas vēstule ir agrīnas Aleksandrijas hellēnistiskas jūdu kristietības dokuments. Šis teksts rodas laikā, kad kristietība nav norobežota no jūdaisma tradīcijas. Šajā vēsturiskajā kontekstā teksts pozicionē kristietību kā jūdaisma pareizo izpratni. Teksts plaši izmanto senākas jūdaisma tekstu interpretācijas un ētikas tradīcijas. Tekstam ir izteikti ētiska orientācija. Teksta kristoloģija ir pakārtota teksta ētikai. Teksta ētika tiek saprasta kā “jaunais likums”, kas ir raksturīgi hellēnistiska jūdaisma videi. Šī “jaunā likuma” saistības tiek aktualizētas eshatoloģiska laikmeta apziņas kontekstā. Barnabas tekstā ētiska orientācija ir paralēla Jēkaba teksta orientācijai. Darbā es izmantoju P. Štulmāhera vēsturiski-kritisko metodi, lai atrastu teksta vietu vēsturiskajā kontekstā un izprast teksta kristoloģiska vēstījuma būtību.