Medicīnas fakultāte / Faculty of Medicine

Permanent URI for this community

https://dspace-dev.lu.lv/handle/7/80

Browse

Browsing Medicīnas fakultāte / Faculty of Medicine by Subject "1. tipa cukura diabēts"

Now showing 1 - 5 of 5
  • Thumbnail Image
    Item
    1. tipa cukura diabēta pacientu aprūpes process
    (Latvijas Universitāte, 2022) Degtjareva, Anna; Alondere, Linda; Latvijas Universitāte. Medicīnas fakultāte
    Bakalaura darba tēma: 1. tipa cukura diabēta pacientu aprūpes process. Tēmas aktualitāte ir tāda, ka CD ir globāla veselības problēma, kas ievērojami paaugstina slimīgumu un mirstību galvenokārt ielaisto CD komplikāciju (kardiovaskulārās slimības, acu un nieru slimības un ekstremitāšu amputācijas) attīstības dēļ. Darba mērķis: Noskaidrot 1. tipa cukura diabēta pacientu aprūpes procesu. Pētījuma jautājums: Kā tiek realizēts aprūpes process pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu? Pētniecības metode: Kvalitatīvā pētniecības metode. Pētījuma instruments: Intervija. Bakalaura darba mērķis tika sasniegts un pētījuma jautājumā noskaidrojās, ka pacienti ir apzinīgi un zinoši par slimības īpatnībām, kā arī par to, kā rīkoties hipoglikēmijas un hiperglikēmijas gadījumā.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Aknu steatozes marķieru asociācija ar vēlīno diabētisko komplikāciju izpausmēm 1. tipa cukura diabēta pacientiem Latvijā
    (Latvijas Universitāte, 2015) Sviklāne, Laura; Pīrāgs, Valdis; Latvijas Universitāte. Medicīnas fakultāte
    Ievads. Dažos pētījumos ir parādīta aknu steatozes saistība ar vēlīno diabētisko komplikāciju attīstību 1. tipa cukura diabēta pacientiem. Lai atvieglotu aknu steatozes diagnostiku, tika izstrādāti specifiski marķieri aknu tauku satura novērtēšanai. Darba mērķis. Pārbaudīt aknu steatozes marķieru efektivitāti aknu steatozes diagnostikā un analizēt tās asociāciju ar diabētisko komplikāciju izpausmēm, glikozilēto hemoglobīnu, metabolo sindromu 1. tipa cukura diabēta pacientiem Latvijā. Materiāli un metodes. Aknu steatozes marķieru validācijai izmantota magnētiskās rezonances attēlveidošana 19 pacientiem. Aknu steatozes marķieri tika aprēķināti pēc HSI un FLI formulām. Tika analizēti dati par 176 „LatDiane: Latvijas diabētiskās nefropātijas pētījumā” iesaistītiem 1. tipa cukura diabēta pacientiem. No aprēķiniem tika izslēgti pacienti ar augstu alkohola patēriņu un diabēta stāžu zem pieciem gadiem. Rezultāti. Mikroskopiskais tauku daudzums aknās pēc MRI datiem korelē ar FLI (p<0,01), HSI (p<0,05), albuminūriju (p<0,05). Pacientu grupā ar augstu aknu steatozes attīstības risku pēc FLI rādītāja, mikroskopiskais tauku daudzums aknās bija lielāks nekā grupā pacientiem ar zemu aknu steatozes attīstības risku (attiecīgi 13% pret 1%) (p=0,042). Noteicām FLI marķiera efektivitāti 81% gadījumu (p=0,007) un HSI marķiera efektivitāti - 69% (p=0,052). Pacienti tika iedalīti grupās pēc FLI un HSI marķieru vērtības: zemu, iespējamu un augstu aknu steatozes attīstības risku. Grupā ar augstu risku (HSI>36, n=13; FLI≥60, n=18) pēc abiem indeksiem prevalē pacienti ar metabolo sindromu, šajā grupā pacienti bija gados vecāki, ar ilgāku diabēta stāžu, zemāku glomerulāro filtrācijas ātrumu, ar lielāku komplikāciju skaitu, šajās grupās neiropātija, retinopātija, arteriālā hipertensija tiek novērotas biežāk, nekā grupā ar zemu aknu steatozes attīstības risku. Glikozilētais hemoglobīns pa grupām neatšķirās. FLI un HSI korelē savā starpā, ar diabēta stāžu, glomerulāro filtrācijas ātrumu; FLI korelē arī ar komplikāciju skaitu. Secinājumi. Pētījuma rezultāti apstiprina FLI marķiera izmantojamību aknu steatozes diagnostikā 1. tipa cukura diabēta pacientiem. 11% no pētījumā iesaistītajiem pacientiem ir augsts aknu steatozes attīstības risks, pamatojoties uz HSI un FLI rādītājiem. FLI marķierim ir spēcīgāka saistība ar aknu steatozi un vēlīnām diabētiskajām komplikācijām nekā HSI marķierim. Šiem pacientiem biežāk novēro diabētiskās komplikācijas, neatkarīgi no glikozilētā hemoglobīna, kas norāda uz iespējamo aknu steatozes lomu 1. tipa cukura diabēta patoģenēzē.
  • Thumbnail Image
    Item
    Depresijas asociācija ar diabēta komplikācijām 1. tipa cukura diabēta pacientiem
    (Latvijas Universitāte, 2020) Rasiņa, Margarita; Sokolovska, Jeļizaveta; Latvijas Universitāte. Medicīnas fakultāte
    Mūsdienās cukura diabēts ar komorbīdu depresiju ir nopietna problēma, jo viens stāvoklis var pasliktināt otru un otrādi. Ir pieradījumi, ka depresija nelabvēlīgi ietekmē diabēta iznākumu un pazemina dzīves kvalitāti (Holt et al., 2014). Depresijas asociācija ar cukura diabēta komplikācijām katru gadu paliek arvien vairāk apskatīta. Pētījuma mērķis: izpētīt un noskaidrot asociāciju starp depresijas esamību un progresiju ar 1. tipa CD pacientu komplikāciju (nefropātija, retinopātija, kardiovaskulāra slimība) progresiju prospektīva pētījuma „LatDiane” ietvaros. Metodes: bija veikts prospektīvs pētījums, kurā tika iesaistīts 121 pacients. Visiem pacientiem ir diagnosticēts 1. tipa CD. Depresijas novērtēšana bija veikta ar BDI (Beck Depression Inventory) anketas palīdzību. Pētījumā bija iekļauti tikai tie pacienti, kas atnāca uz atpakaļ saukšanas vizīti (follow-up). Nepieciešamie pacientu dati tika iegūti no „LatDiane” pētījuma datiem. Pacientu rekrutēšana „LatDiane” pētījumam notika no 2013. gada līdz 2016. gadam, bet uz atpakaļ saukšanas vizīti (follow-up) pacienti tika aicināti pēc 3-6 gadiem. Datu apstrādei izmantotas programmas IMB SPSS Statistics v.26. Rezultāti: Kopā pētījumā piedalās 121 persona, no tiem 52 vīrieši (43,8%) un 68 sievietes (56,2%). Vidējais vecums 36,7 gadi (SD 13,1 gads). Sievietēm vidējais vecums 38,1 gads (SD 14,2 gadi), vīriešiem vidējais vecums 34,9 gadi (SD 11,3 gadi). Vidējais diabēta stāžs 18,0 gadi, SD 11,8 gadi. 24 personām mikroalbuminūrija (19,8%), 3 personām (2,5%) makroalbuminūrija un 2 personām (1,7%) terminālā nieru mazspēja. Neproliferīva retinopātija ir14 personām (11,6%), proliferatīvā 37 personām (30,6%). Kardiovaskulārās slimības ir 9 personām (7,4%), attiecīgi 112 personām (92,6%) nav. Vidējais BDI punktu skaits iestājoties 8,3 (SD 7,7 punkti). Viegla depresija ir 21 personai (17,4%), smaga depresija 20 personām jeb 16,5%. Lielākajai daļai cilvēku depresijas pakāpe follow-up vizītē nemainījās (kopā 85 personā), pasliktinājās situācija 20 personām, pārējām bija uzlabojums, jo depresijas klase samazinājās (16 personām). Izmaiņām BDI punktu skaitā 3-6 gadu laikā (BDI starpībai) nebija atrastas statistiski nozīmīgas saistības ar komplikāciju progresiju (p=0,165). Depresijas pakāpei rekrutēšanās vizītē nepastāv statistiski nozīmīgas asociācijas ar nefropātijas progresiju un retinopātijas progresiju (p=0,719 un p=0,449). Depresijas pakāpei ir statistiski nozīmīga asociācija ar KVS progresiju (p=0,021). Depresijas pakāpei follow-up vizītē nepastāv statistiski nozīmīgas asociācijas ar nefropātijas progresiju (p=0,608), retinopātijas progresiju (p=0,114) un KVS gadījumā asociācijas arī nav (p=0,315). Secinājumi: Izmaiņas BDI punktu skaitā neietekmē komplikāciju progresiju. Smagāka depresijas pakāpe rekrutēšanas vizītē ietekmē kardiovaskulāras slimības progresiju, bet follow-up vizītē neietekmē nevienu no komplikāciju progresijām. Ir nepieciešami turpmākie pētījumi ar lielāku pacientu skaitu.
  • Thumbnail Image
    Item
    Dzīves kvalitātes novērtējums pacientiem ar 1.tipa cukura diabētu un ar to saistītām autoimūnām slimībām
    (Latvijas Universitāte, 2021) Luganceva, Anastasija; Rumba-Rozenfelde, Ingrīda; Latvijas Universitāte. Medicīnas fakultāte
    1. tipa cukura diabēts (1.TCD) ir viena no biežākajām hroniskajām slimībām bērniem līdz 18 gadu vecumam. Tā ir saistīta ar vairākiem sarežģījumiem – nepieciešams nepārtrauk-ti sekot savam veselības stāvoklim, regulāri pārbaudīt glikozes līmeni asinīs un veikt insulīna injekcijas. Tas viss ir nepieciešams, lai izvairītos no komplikācijām, bet tam var būt negatīva ietekme uz bērna ikdienas dzīvi. 1.TCD ir autoimūna slimība, kuru raksturo aizkuņģa dzie-dzera Langerhansa saliņu insulīnu producējošu β šūnu zudums. 1.TCD patoģenēze ir sarežģī-ta – tajā ir iesaistīti vairāki faktori, viens no tiem ir ģenētiska predispozīcija patoloģiskām imūnreakcijām. Līdz ar to 1.TCD bieži ir saistīts ar citām autoimūnām slimībām, piemēram, autoimūnas vairogdziedzera slimības, celiakija, autoimūns gastrīts, perniciozā anēmija un vitiligo. Pētījuma mērķis. Novērtēt un salīdzināt dzīves kvalitāti un glikēmijas kontroli starp bērniem, kuriem ir 1.TCD un asociētas autoimūnās slimības, un bērniem, kuriem ir tikai 1.TCD. Materiāli un metodes. Gadījuma-kontroles pētījums, kurā piedalījās 94 bērni ar 1.TCD vecumā no 2 līdz 18 gadiem. Dzīves kvalitāte tika novērtēta starp bērnu un vecāku grupām, izmantojot PedsQL (Pediatric Quality of Life Inventory Generic Core Scale) aptauju par bērnu un pusaudžu dzīves kvalitāti (Varni, 1998; https://eprovide.mapi-trust.org/instruments/pediatric-quality-of-life-inventory). Anketas tika vērtētas skalā no 0 līdz 100. Augstāki rādītāji norāda uz labāku dzīves kvalitāti. Glikēmijas kontrole tika no-vērtēta, izmantojot pēdējā glikolizētā hemoglobīna rādītājus. Rezultāti tika salīdzināti starp bērniem ar 1.TCD (n = 70) un bērniem ar 1.TCD un asociētu autoimūno slimību (n = 24). Pētījuma dati tika ievadīti, apkopoti un analizēti, izmantojot statistikas programmu IBM SPSS Statistics V22.0. Rezultāti. Novērtējot dzīves kvalitāti bērniem ar 1.TCD un bērniem, kuriem ir 1.TCD un asociēta autoimūna slimība, ir redzams, ka statistiski nozīmīgs zemāks kopējās labklājības vērtējums tika iegūts bērniem ar 1.TCD un asociētu autoimūno slimību (p = 0,014), kā arī bērni ar 1.TCD un ar to saistītu autoimūno slimību parādīja zemākus re-zultātus emocionālās veselības jomā (p = 0,032). Savukārt starp abām grupām nav statistiski nozīmīgas atšķirības atbildēs, kas sniegtas fiziskās veselības, sociālās un skolas vides jomās. Kā arī nav statistiski nozīmīgas saistības starp autoimūnas slimības esamību un sliktāku di-abēta kompensāciju (p = 0,39). Dzīves kvalitātes rezultāti, kuri ir saņemti no vecāku grupas sniegtajām atbildēm, ir līdzīgi tiem rezultātiem, kas ir saņemti no bērnu grupas sniegtajām atbildēm. Secinājumi. Dzīves kvalitāte ir sliktāka bērniem ar 1.TCD un asociētu autoimūno slimību, salīdzinot ar bērniem, kuriem ir tikai 1.TCD. Savukārt nav statistiski nozīmīgas saistības starp autoimūnu slimību, kas ir saistīta ar 1.TCD un sliktāku glikēmijas kontroli.
  • Thumbnail Image
    Item
    Slāpekļa oksīda metabolisma īpatnības fiziski aktīviem 1.tipa cukura diabēta pacientiem
    (Latvijas Universitāte, 2017) Mallons, Rihards; Pīrāgs, Valdis; Latvijas Universitāte. Medicīnas fakultāte
    1. tipa cukura diabēta (1TCD) pacientiem fiziskas aktivitātes (FA) ir spējīgas uzlabot endotēlija funkciju, uzlabojot slāpekļa oksīda (NO) metabolismu un bioaktivitāti. Darba mērķis bija izvērtēt un salīdzināt NO un tā metabolītu līmeņus serumā un urīnā starp fiziski aktīviem un neaktīviem 1TCD pacientiem, kā arī spriest par iegūto rezultātu saistību ar cukura diabēta (CD) vēlīnajām komplikācijām. Metodes: Pētījumā tika iesaistīti 295 dalībnieki ar diagnosticētu 1TCD un 70 dalībnieki bez glikozes tolerances traucējumiem. Dalībnieku FA noteikta aizpildot brīvā laika fiziskās aktivitātes (BLFA) anketas, kurās piedāvāta 21 dažāda aktivitāte, pie kuras pacientiem bija jānorāda biežums (reizes mēnesī), katras epizodes ilgums un intensitāte (0-3), kas tika veiktas pēdējā gada laikā. NO radikāļu koncentrācija asinīs noteikta izmantojot eletronparamagnētisko spektrometriju. NO2-/ NO3- koncentrācijas serumā un urīna noteiktas spektrofotometriski. Rezultāti: Statistiski ticama atšķirība bija starp NO asinīs (26,13 ± 7,01 1TCD grupā/ 22,68 ± 3,48 kontroles grupā; p < 0,001) un seruma NO2-/NO3- (33,58 ± 24,99 1TCD grupā/ 46,35 ± 41,72 kontroles grupā; p = 0,002). Atkarībā no kopējā BLFA daudzuma, slodzes intensitātes un BLFA veikšanas biežuma netika novērotas statistiski ticamas atšķirības starp NO asinīs, seruma un urīna NO2-/NO3- līmeņiem 1TCD grupā, bet kontroles grupā tika statistiska ticamība bija starp NO līmeņiem asinīs (p = 0,031) atkarībā no kopējā BLFA daudzuma. Pieaugot slodzes intensitātei, tika iegūta nozīmīgāka korelācija starp seruma lg[NO2-/NO3-] un urīna lg[NO2-/NO3-] līmeņiem (dalībniekiem, kas veikuši FA ar vieglu intensitāti- PKK = 0,483, p < 0,001, dalībniekiem, kas veikuši FA ar vidēju intensitāti- PKK = 0,527, p < 0,001, dalībniekiem, kas veikuši FA ar augstu intensitāti- PKK = 0,628, p < 0,001). Secinājumi: 1TCD pacientiem fizisko aktivitāšu intensitātei ir nozīme seruma un urīna NO metabolītu paaugstinājumam, kā arī nieru funkcijas uzlabošanai.