Medicīnas fakultāte / Faculty of Medicine

Permanent URI for this community

https://dspace-dev.lu.lv/handle/7/80

Browse

Browsing Medicīnas fakultāte / Faculty of Medicine by Subject "1.tipa cukura diabēts"

Now showing 1 - 2 of 2
  • Thumbnail Image
    Item
    Diētas faktoru ietekme uz I tipa cukura diabēta gaitu
    (Latvijas Universitāte, 2020) Grigorjevs, Vladimirs; Sokolovska, Jeļizaveta; Latvijas Universitāte. Medicīnas fakultāte
    1. tipa cukura diabēts ir hroniska, progresējoša autoimūna slimība, kuras beigu posms ir absolūts insulīna deficīts. Ilgstoša nepietiekama hiperglikēmijas kontrole noved pie mikrovaskulārām vai makrovaskulārām komplikācijām. Medicīniskā uztura terapija kopā ar fiziskām aktivitātēm un insulīna terapiju ir 1. tipa cukura diabēta ārstēšanas pamats. Pētījuma mērķis: izpētīt saistību starp diētas skalas izmaiņām un 1. tipa cukura diabēta komplikāciju (kardiovaskulārās patoloģijas, retinopātija, nefropātija) progresiju. Materiāli un metodes: pacientu rekrutēšana „LatDiane” longitudinālam pētījumam notika laika posmā no 2013. gada oktobra līdz 2017. gada jūlijam un kopā pētījumā piedalījās 130 dalībnieki, kuri atnāca uz atkārtoto vizīti (follow-up). Diētas skala tika izskaitļota, apkopojot datus no diētas novērtējuma anketas. Datu analīzei tika izmantota IBM SPSS Statistics v. 26 un MS Office Excel 2013. Visiem izmantotajiem statistikas testiem tika izvēlēts būtiskuma līmenis p < 0,05. Rezultāti: pētījumā tika iekļauti 130 pacienti, no tiem 60 vīrieši (46%) un 70 sievietes (54%). Vidēji Diet score samazinājās par 0,14 punktiem (SD 2,90 punkti). 60 personām (46%) Diet score samazinājās, 19 personām palika nemainīgs (15%), 51 personai (39%) palielinājās. Svaigu dārzeņu patēriņš samazinājās, bet saldumu patēriņš palielinājās ar laiku, kas samazināja diētas skalu un pasliktināja ēdienu kvalitāti (p-vērtības attiecīgi 0,035 un 0,038). Turpinot pētījumu pacienti, kuri atnāca uz follow-up tika iedalīti 2 grupās: progresori un neprogresori. 36 pacienti tiek uzskatīti par progresoriem. Progresoriem vidējais Diet score sākotnēji bija 9,97 punkti (SD 2,96), bet neprogresoriem, vidēji 8,52 punkti (3,20 punkti). Atšķirības starp grupām ir statistiski nozīmīgas (t =-2,364, b.p.= 128, p = 0,020). Progresoru grupai novēroja nelielu samazināšanos diētas skalā: par -0,86 punktiem, bet kas piederēja ne progresoru grupai bija neliels pieaugums diet score par 0,14 punktiem (t = 1,776, df = 128, p = 0,078), kur p-vērtība ir statistiski ticama (p < 0,05). Tikai KVS progresija dod statistiski nozīmīgu atšķirību starp grupām (p = 0,033). Pacientiem ar KVS progresiju Diet Score vidēji samazinājās par -1,82 punktiem (SD 2,66 punkti), bet tiem, kam nebija, vidēji palielinājās tikai par 0,03 punktiem (SD 2,87 punkti). Secinājumi: 36 no 130 dalībniekiem pētījuma gaitā (3-6 gadu laikā) progresēja vismaz viena no komplikācijām. KVS bija novērota - 12 pacientiem. 13 pacientiem tika konstatēta diabētiskā nefropātija un diabētiskā retinopātija. 1. tipa cukura diabēta diētas skalas vērtība vidēji pazeminājās. Netiek atrasta asociācija starp diētas skalu un ĶMI, gurnu, vēdera apkārtmēru un Hb1Ac izmaiņām. Diētas skala un tās izmaiņas ir saistītas ar komplikāciju attīstību 1. tipa cukura diabēta pacientiem. Diētas skalas samazināšanās bija saistīta ar KVS progresiju.
  • Thumbnail Image
    Item
    Nepārtraukta glikozes monitorēšana 1. tipa cukura diabēta pacientiem - ietekme uz kopējo metabolo kompensāciju un dzīves kvalitātes novērtējuma parametriem
    (Latvijas Universitāte, 2019) Freiberga, Linda; Ducena, Kristīne; Latvijas Universitāte. Medicīnas fakultāte
    1.tipa cukura diabēts ir hroniska autoimūna slimība ar tai pavadošām akūtām un hroniskām diabēta komplikācijām. Straujas glikēmijas svārstības veicina šo komplikāciju attīstību, tāpēc ir nepieciešams izvērtēt glikēmisko variabilitāti diabēta pacientiem. Nepārtrauktās glikozes monitorēšana sniedz iespēju efektīvi izvērtēt glikēmijas izmaiņas ilgākā laika periodā, piefiksējot visas glikozes līmeņa izmaiņas diennaktī, kā arī to saistību ar insulīna injekcijām un fiziskajām aktivitātēm. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, cik pareizi un kā pacienti ikdienas dzīvē kontrolē savu cukura līmeni asinīs, kā arī analizēt hipoglikēmiju biežumu un iemeslus un izvērtēt kopējo metabolo kompensāciju. Tika analizēti 1.tipa cukura diabēta pacientu nepārtrauktās glikozes monitorēšanas rezultāti, izvērtēta kopējā glikēmijas metabolā kompensācija pēc pacientu ambulatorajām kartēm un izvērtēti dzīves kvalitātes parametri pēc nepārtrauktās glikozes monitorēšanas, kā arī tās jēga turpmākajā cukura diabēta kontrolē. Pētījums tika izstrādāts Latvijas Universitātes Medicīniskās pēcdiploma izglītības institūtā, kur pacientu grupa, kas sastāvēja no 10 pacientiem, bija veikuši nepārtraukto glikozes monitorēšanu. Novērtējot glikēmijas variabilitāti, tika secināts, ka svarīgi ir noteikt vidējo glikēmijas variācijas koeficientu, kas norāda uz slimības smagumu un neatbilstošu diabēta paškontroli, kas cieši korelē ar hipoglikēmijas risku. Lai arī pētījumā netika iegūta statistiski ticama korelācija starp hipoglikēmiju biežumu un insulīna devām, tomēr visbiežākais iemesls biežām hipoglikēmijas epizodēm ir tieši intensīvā insulīna terapija. Nepārtrauktā glikozes monitorēšana samazina hipoglikēmijas epizodes un uzlabo diabēta paškontroli, kā arī samazina glikētā hemoglobīna līmeni. Tika secināts, ka starp 10 pacientiem pētījumā tika iegūts vidējais glikētā hemoglobīna līmenis 7,21%, kas pēc ADA vadlīnijām atbilst apmierinošai diabēta kompensācijai. Cukura diabēts kā diagnoze ietekmē lielā mērā pacientu privāto un sociālo dzīvi, jo tiek mainīti ikdienas paradumi, tajā skaitā tiek plānotas ēdienreizes un to saturs, kā arī diabēta paškontrole ierobežo ikdienas aktivitātes.